Naukšēnu novada saimnieku Agra un Daivas Vikmaņu vadītās „Sporas” ir valstī labāko piena saimniecību pirmajā pieciniekā – izslaukums apmēram 120 slaucamo govju lielajā ganāmpulkā stabili turas virs 10 000 kg gadā. Tikpat stabili ir saražotā piena kvalitātes rādītāji. Saimniecība atjaunota 1991.gadā, Vikmaņu ģimenei atgūstot dzimtas īpašumu. 

PIENS – SAIMNIECĪBAS DROŠĀ NAUDA

Raksts 2012.gada februārī žurnālā „Piena Ziņas” Naukšēnu novada apdzīvotā vieta Piksāri uz optimismu nevedina. Daudz sabrukušu ēku, krūmiem aizaugušas pļavas… Tādēļ, pamanot pa gabalu Daivas un Agra Vikmaņu piensaimniecību „Sporas”, jāieelpo dziļāk – tur nu gan izskatās ko redzēt būs. Top pamatīgu izmēru fermas jaunbūve, gaišu jumtu spīdina barības šķūnis, ap prāvo veco fermu skābbarības „kalni” un plēvēs satītās zaļās masas ruļļu grēdas, tehnikas novietne. Vai tas ir apliecinājums, ka šī Igaunijai tuvā pierobeža nemaz tāds likteņa pamests nostūris nav? Saimnieki nopūšas, ka esot jau gan. Viņi plašā apkaimē vienīgie tādi lielražotāji un par iedzīvotāju skaita katastrofālu samazināšanos pierādījums esot pustukšais skolēnu vedamais autobuss. Ja vēl pirms kādiem gadiem bērni tajā kāpuši un kāpuši, tad Vikmaņu pastarītis nu esot pēdējais, kurš uz 4. klasi aizgādājams. Jaunāku bērnu Piksāros vairāk nav un nebūs, jo nav arī jaunu ģimeņu.

Mums patīk

Daiva un Agris spējot saskatīt gaišo, tādēļ jau viņi te saimnieko. Un saimnieko īsti nopietni, ar vērienu, jo dzīvo ne tikai šodienai. Pagaidām ganāmpulkā ir 215 Holšteinas un Švices šķirnes dažāda vecuma govis, no kurām 115 piena devējas. Pārējās – jaunā maiņa, kam drīzumā jākļūst par pirmpienēm un mazās telītes. Visas skaisti melnraibas – tātad ar labiem gēniem, kas ir priekšnoteikums lieliem izslaukumiem un tie ir nopietni – 2011. gadā vidēji katra govs devusi 10 809 kilogramus piena.

Pēc Lauksaimniecības centra datiem, „Sporās” ir piektais labākais ganāmpulks valstī. Par šo šķirnes tīrību atbild Daiva pati: „Veterinārārsts Egīls Juitinovičs mani savulaik mācīja: ja tev būs raiba govs, tu slauksi vairāk nekā no brūnās. Mēs šo padomu uzklausījām un bijām viena no pirmajām saimniecībām, kur uz brūnajām sāka izmantot Holšteinfrīzas buļļus. Savulaik šādas uzdrīkstēšanās dēļ saimniecībai pat subsīdijas atņēma, jo uzskatīja, ka mēs tādā veidā nojaucot Latvijas brūnās šķirni. Taču dakteris ieteica runas neņemt vērā, mēs no viņa daudz mācījāmies un nu jau piektajā paaudzē fermā ir tīršķirne. Šī Egīla pārliecība un mūsu noticēšana šobrīd dod ļoti labus augļus. Ir pat tā, ka es smejot prasu savām pirmpienēm, kur viņas ņem to pienu – tesmenis tikko saskatāms, bet dienas izslaukums 50 litri.”

Agris piebilst, ka pašam nekad nevajag tēlot pārgudro un uzskatīt, ka visu saproti vienīgi pats: „Ja esi saticis kādu gudru cilvēku, tad viņā ir jāieklausās, jāuzzina pēc iespējas vairāk. Un tad patiešām pēc kāda laika redzi, jā, viņa viedoklis bijis pareizs. Rezultāts tad saimniekam ir milzīga veiksme. Vēl jo vairāk, mēs taču lopkopībā nekādi visziņi nebijām, tādēļ sekošana Egila padomiem mūs ir nolikusi šajā patlaban izdevīgajā saimniekošanas pozīcijā.”

Kā Vikmaņu ģimene izvēlējusies piena lopkopību?

Kas ir govs, viņi zinājuši, taču kā tā kopjama, Daivai – profesionālai daiļdārzniecei un Agrim – hidromelioratoram liela skaidrība nav bijusi. „Sporās” abi sākuši saimniekot 1991. gadā, kad atgūtas īpašumtiesības Agra vectēva Latvijas pirmās brīvvalsts laikā iekoptajā, bet padomju gados pagalam nolaistajā saimniecībā. Tās īpašnieki, protams, tāpat kā daudzi latviešu čaklie savas zemes kopēji izsūtīti uz Sibīriju. Piecdesmito gadu vidū vecmammai bijis lemts atgriezties un viņai visžēlīgi atļauts savā mājā īrēt istabiņu otrajā stāvā… Ja nu vien no mākoņa maliņas kādreizējie „Sporu” saimnieki paraugās, tad viņiem labi redzams, ka Daiva un Agris dzimtas īpašumā saimnieko godam. Ne vien lopkopība rit ar vērienu. Sakoptas arī senās ēkas un Agris ar lepnumu parāda vectēva vismaz pirms simts gadiem būvēto un tagad atjaunoto pirtiņu: „Tādas dēļ vien ir vērts šeit dzīvot, jo ir kur spēku gūt.”

Sākumā, tikko „Sporās” atnākuši, Vikmaņi izmēģinājuši gandrīz visu, kas laukos kūtiņā un tīrumā audzējams, līdz nostabilizējušies uz piena lopkopību. Uz jautājumu, kāpēc izvēlēta tieši tā nozare, kas nepavisam nav vieglākā, Agris padomā un atbild: „Visādā ziņā nebiju no tiem, kuri jau astoņpadsmit gados skaidri apzinās īstā ceļa pareizību. Tādēļ arī bija meklējumi. Taču pacēlums, kāds valdīja Atmodas sākuma gados ātri noplaka. Zemnieks jau grib arī nopelnīt, bet tad par graudiem nesamaksāja, tad firma, kur esi aizvedis gaļu, pēkšņi nobankrotē un nesaņem vispār neko. Tad vēl redzi, ka valsts nav ieinteresēta aizstāvēt lauksaimnieku. Šajā situācijā mēs secinājām, ka vienīgi no piena lopkopības ieguvums ir stabils un drošs – tā ir nauda par pienu. Lai cik lieli vai mazi, bet tomēr ieņēmumi divas reizes mēnesī bija un ir joprojām.”

Patlaban Vikmaņu ģimene darbus padara paši, palīdzot trīs strādniekiem un vienai slaucējai. Daiva atzīst, ka šajā ziņā arī paveicies – algotajiem darbiniekiem var uzticēties un viņi strādā labi. Protams, saimniece gan cieši ievērojot vienu bausli – vismaz reizi nedēļā ir svētīgi visas govis izslaukt pašai: „Tas nav tādēļ, ka neuzticētos darbiniece. Vienkārši ir jāpārzina visas lietas, jāredz, kā govis izturas, kāds piens, jo zināt pat sīkumus tomēr ir ļoti būtiski normālam darbam.

Katram sava „māja”

„Sporās” katrai govju paaudzei ierādīta sava vieta. Telēniem – no vēja aizsargājošas plastmasas būdiņas ar salmu pakaišiem guļvietā. Nojumē pirmpienes un gotiņas, kam tuvojas atnešanās laiks, bet vaļējā kūtī ar nepiesieto turēšanu piena devējas.

Smaržīgs skābsiens kopā ar spēkbarību pēc laboratorijā speciāli izstrādātas programmas tiek sasmalcināts mikserī un sabērts silēs. Slaukšana notiek divas reizes dienā, taču barība jāpapildina vai jāsarauš vienkopus augu diennakti. Tas nozīmē, ka saimnieki uz kūti iet arī naktīs, jo lopiņš ēd nepārtraukti, un pilns barības galds ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem augstu un stabilu izslaukumu noturēšanā. Daiva gan atceras, ka pirms dažiem gadiem izslaukums no govs tuvojies 12 000 kilogramu robežai: „Ferma tad nebija pieblīvēta, arī jaunais barības gatavotājs mikseris bija tikko palaists.

Tagad telpā, kur 101 vieta, izmitinātas 140 govis. Īpaši problemātiska bija pērnā vasara ar lielo karstumu. Salikām ventilatorus, bet tas maz ko līdzēja un izslaukumu jau karstums ļoti ietekmē. Vienu brīdi pat radās jautājums, ko darīt. Ļoti labu cenu piedāvāja turku uzpircēji, tomēr mēs teles pārdot nevēlējāmies. Tā kā arī nākotnē domājam par attīstību un saimniekošanu, startējām modernizācijas projektā un pērnā gada rudenī mums to apstiprināja. Tagad tikai jāgaida brīdis, kad varēsim visu ganāmpulku pārdzīt uz jaunu mājvietu.

Janvārī „Sporu” gotiņu nākotnei jumta čukurā uzlikts spāru svētku vainags. Celtniecība turpinās un rit raiti, tādēļ ir cerības, ka nepaies ilgs laiks līdz Jurģiem. Pavisam šajā fermā paredzētas divsimt vietas. Tur varēs nodrošināt tā saucamo komforta zonu ar piena devējām temperatūru. Šī ziema lopu turēšanas apstākļu ziņā esot līdz šim bijusi ideāla. Pirmais aukstums uznācis vien janvārī un tad daži jaundzimušie teliņi atnesti mājās, virtuvē, kamēr apžūst, jo „Sporās” arī dzemdību telpa ir vaļēja tipa būve. Saimnieki baidījušies, ka telēniem neapsalst ausis.

Uz jautājumu, vai jaunā ferma un divsimt govis būs „Sporu” saimniecības galamērķis, Daiva pieļauj, ka diez vai un palepojas, ka aug jaunā maiņa – vecākais dēls Jēkabs studē Lauksaimniecības universitātē un viņam vecāku iesāktais šķietot labs pamats tālākai saimniekošanai. Savukārt Agris izsecinājis, ka neko nedrīkst būvēt bez iespējas esošo vēl papildināt: „Protams, Kalifornijas sapnis ar milzīgām celtnēm, kurām ne gala neredz un kurās mitinās vismaz tūkstoš govis, „Sporās” neīstenosies, taču vēl kāda piebūve droši vien ar laiku sekos. Tādēļ arī ferma atrodas atstatu, kur pietiks vietas izvērsties. Protams, tiks rekonstruēta vecā kūts, jo govju skaits jau palielināsies.”

„Sporas” ir kooperatīva „Trikāta KS” biedrs un jaunceļamās rūpnīcas līdzīpašnieks. Tieši apstāklis, ka pirmo reizi brīvvalsts gados zemnieki paši kļūs noteicēji par ražošanu, pārstrādi un peļņu, Vikmaņiem licis izvēlēties Trikātas kolektīvu. Kaut gan viņi nekad neesot bijuši „skrējēji” no viena kombināta uz otru papildus santīma dēļ, līdzšinējā pieredze ļauj Daivai salīdzināt attieksmi: „No kooperatīva vadības puses jūtam ieinteresētību un pretimnākšanu. Un galvenais – jūtam, ka esam vajadzīgi kopējai lietai. Tas dod ticību nākotnei.”