Raksts publicēts žurnālā “Piena Ziņas” 2013.gada februāra numurā.
Lielāki, mazāki, tuvāk un tālāk Latvijā darbojas zemnieku uzņēmuma„Latvijas piens” īpašnieki, viņu kopskaitā ir ap 600. Neapšaubāmi, ir interesanti uzzināt, kas tie par ļaudīm, tādēļ dodamies tos apraudzīt. Šoreiz uz Aizputes novada Kalvenes pagasta zemnieku saimniecību „Sērmuļi” pie Ērika un Ainas Birzniekiem. Saimniecība ir kooperatīva „Dzēse” biedrs.
Lai atrastu pagriezienu no Liepājas šosejas uz „Sērmuļu” saimniecību, cītīgi meklējam baļķu krāvumu ceļa kreisajā pusē. Ir! Griežam iekšā un sākotnēji piesardzīgi ripinām pa nelielu un piebraukta sniega pilnu meža ceļu. Braucot tālāk, sastopam daudzviet Latvijas laukos ierastu ainu – kādu puspamestu māju un ražošanas ēku. Tomēr drīz ceļš beidzas, ievedot mūs jauka, bet galvenais – apdzīvota nama pagalmā, kur, skaļi rejot, mūs sagaida augumā visai iespaidīgi, bet kā vēlāk izrādās, ļoti labsirdīgi mājas sargi. Un tad jau nāk arī paši saimnieki.
Svarīgākais – uzticamība
Kamēr Ēriks sasveicinās un noskata atbraucējus, saimniece Anna steidz klāt, saukdama: „Jānāk tak iekšā – te ir auksts!” Patiesi, uzkalniņā esošā nama pagalmam cauri un pāri brāžas ne visai tīkams auksts vējš.
Ērtā un siltā virtuvē sasēžam ap lielo saimes galdu un, dzerot kafiju, saruna var sākties. „Visas mūsu saimniecības sākums – maza būdiņa, kas piederēja vīramātei, kura tepat fermā strādāja un turēja četras govis. Taču tad viņa salauza roku, un vīram nācās braukt šurp, lai apkoptu saimniecību,” atklāj Aina Birzniece. Tad Aina un Ēriks sapratuši, ka četru govju dēļ neatmaksājas braukāt no Kuldīgas, kur abiem bijis darbs un joprojām ir dzīvoklītis. Tādēļ pievērsušies piena lopkopībai, katru gadu govju skaitu palielinot, un nu jau drīz to būs 40.
Piena saimniecībai Ainas kundze tā nopietni pievērsusies pirms sešiem gadiem. Pirms tam ilgus gadus viņa strādājusi mežrūpniecības saimniecībā Kuldīgā un mēģinājusi to savienot arī ar saimniekošanu Kalvenes pagastā. „Vasarā no rīta mašīnā iekšā un 60 kilometrus līdz Kuldīgai prom, vakarā tikpat daudz atpakaļ. Viegli nebija,” norāda Ainas kundze. Zemnieku saimniecība reģistrēta jau 1993. gadā, bet 2000. gadā saimniecības apgrozījums sasniedzis 10 000 latuun tā reģistrēta kā PVN maksātāja.
Piena upes šajās mājās tiešām plūst, taču ķīseļa krastos tās nekad nav bijušas. Pirmā sadarbība ar piena iepircējiem „Sērmuļu” saimniecībai izveidojusies 1991. gadā ar uzņēmumu „Kurzemes piens.” Savukārt 2001. gadā saimniecība pienu sāka pārdot kooperatīvam „Dzēse”. „Šī sadarbība sākās kādā „Dzēses” kooperatīva ballē. Kooperatīva vadītājs Māris Petrēvics mūs brīdināja, ka „Kurzemes piens” nav uzticams partneris. Sākumā negribējām tam ticēt,” atzīst Ainas kundze. „Taču paņēmām kredītā piena dzesētāju no „Kurzemes piena” un drīz sapratām, ka viņam bijusi taisnība,” stāstījumam pievienojas arī Ēriks. „Ar „Kurzemes piena” vadītāju Saldovera kungu noslēdzām līgumu, ka no katras piena naudas atvelk konkrētu summu, lai nomaksātu tos trīs tūkstošus latu par piena dzesētāju. Kad pienāca rudens un pēc mūsu aprēķiniem visai summai bija jābūt samaksātai, izrādījās, ka pārdevējs De Laval nav saņēmis ne santīma,” joprojām sirdīgs ir saimnieks. Par laimi, šis starpgadījums tomēr nokārtojies.
Pēc šī notikuma Birznieki pievienojušies kooperatīvam „Dzēse”. Uzticību vairojusi kaimiņu pieredze, kuriem nauda par nodoto pienu vienmēr maksāta laikus, kā arī dzirdētas daudzas pozitīvas atsauksmes. Arī „Sērmuļos” piena nauda vienmēr tiekot saņemta punktīgi. „Vienīgā reize, kad piena naudas izmaksas termiņu pagarināja un cena samazinājās, bija piena krīzes laikā 2009. gadā. Katrā ziņā izdzīvojām un arī kooperatīvs centās kā varēja,” uzsver Aina Birzniece.
Spēks ir zināšanās
Abi saimnieki atzīst, ka nesaprot, kā piensaimnieks var pastāvēt bez kooperatīva, kas garantē ne vien optimālu piena iepirkuma cenu, bet dod arī daudz noderīgu zināšanu par govīm, barību, piena izslaukumiem. „Viens otrs „Dzēsē” ilgi nav spējis izturēt, jo nevar nodrošināt piena kvalitātes prasību līmeni,” saka Aina. „Taču – arī mēs mācījāmies, jo „Kurzemes pienā” mums neviens neko nemācīja un analīzes visus apmierināja. Kad nonācām „Dzēsē”, izrādījās – nekas nav labi un viss jāsāk no sākuma. Mācījāmies, kā slaukt un testēt govis – kuras nevarēja uzrādīt labu izslaukumu, bija jābrāķē.” Šo pieredzi viņa atzīst par ļoti vērtīgu, jo kā Kuldīgas meitenei zināšanas par piena lopkopību bijušas tik, cik pati samācījusies un no vīramātes apguvusi. „Kad pirmoreiz te atbraucu, teicu, ka gribu mācīties slaukt. Iedeva man spaini, un es tā klusām pie govs gāju. Taču, izrādās, tā nedrīkst. Ar govi ir jārunā. Rezultātā pārsteigtais lops manu slauceni nikni aizspēra pa gaisu,” atceras Ainas kundze.
Lai gan nu saimniece jau sevi varētu saukt par profesionāli, Aina Birzniece tomēr turpina apgūt zināšanas par piena lopkopību ne tikai dažādos semināros: „Esmu beigusi arī kursus par bioloģisko saimniekošanu. Tur bija ļoti interesanti, jo mācīja daudz ko noderīgu. Man jau šķiet, ka mēs tāda bioloģiskā saimniecība vien esam, jo laika gaitā esmu nākusi pie atziņas, ka, piemēram, slimas govis ar antibiotikām nav jāārstē, un to es arī nedaru. Turklāt mūsu vetārste nesen atzina – ja govij pienā regulāri paaugstināts somatisko šūnu skaits, tur neko nevar darīt. Tad kāpēc man viņai dot antibiotikas, ja neko nevar mainīt? Šīs šūnas savairojas tad, ja govij kas pietrūkst. Tādēļ es visu laiku sekoju tam, lai lopiem būtu pilnvērtīgs uzturs un labi turēšanas apstākļi.”
Padomu visbiežāk saimnieki rodot pie sava vetārsta, kā arī veterināro zāļu lieltirgotavas uzņēmuma SIA „AIJA VET” speciālistiem, kā arī no dažādiem specializētiem preses izdevumiem, tostarp žurnāla „Piena Ziņas”.
Mūžīgie jautājumi
Ap Birznieku namu paveras skaists skats uz pakalnu pļavām un tālumā esošo mežu. Aptuveni 20 hektāru platībā ap māju ir ganības govīm. „Kā mēs viņas pavasarī izlaižam ārā, tā tik rudenī savācam iekšā,” norāda saimnieks. Lai nodrošinātu govīm barību, zeme tiek arī nomāta, jo ar pašu 80 hektāriem, no kuriem 20 ha aizņem mežs, visam nepietiek. „Nomas zemēs esam iesējuši labību un zālāju,” stāsta Ēriks. Lai tiktu pie papildu zemes platībām, Birznieki apsver iespēju izmantot valsts piedāvāto zemes iegādes kreditēšanas programmu.
Brīva zeme un piena kvotas ir mūžīgie jautājumi, kas nodarbina piena lauksaimniekus it visur. „Šķiet, ka jau otro gadu pārpildīsim piena kvotas – kopumā mums atvēlēts saražot140 tonnaspiena, bet pašlaik esam ļoti tuvu tām. Ceram, ka valsts kopumā kvotu nepārsniegs un nekādas sankcijas nesekos,” domīgi saka Aina.
Tas, kā kvotas pildīsies, atkarīgs no govju skaita. „Pērn bija 35 govis un kvotu pārpildījām, šogad 28 stāv ciet – kad tās nāks slaucamas, tad ar visu govju brāķēšanu mums būs daudz piena. Kvotas tiešām bremzē attīstību – saimniekošana ir smaga, būtu jāpērk jauna siena tehnika un jāiet uz priekšu. Taču – vēl divus gadus buksēsim,” uzskata Ēriks. Tikmēr Aina domā, ka vajadzīgo nopirks vienalga, neskatoties uz ierobežojumiem. Līdz šim tehnika, piena mājas aprīkojums un citas lietas iegādātas par pašu līdzekļiem. „Nu nav mums lemts laikam izmantot tās Eiropas naudas – paši spējam visu nopirkt,” smaida saimniece. Arī šogad Birznieki plāno iegādāties tehniku teju 20 tūkstošu latu vērtībā, negaidot iespēju tikt pie ES naudas. Kredītu atmaksai saimniecībā audzē arī bullīšus.
„Sērmuļos” pašlaik ganāmpulkā vairākums ir Latvijas brūno govju, bet saimniece grib pamazām pāriet uz melnraibajām, kuras ir ražīgākas. „Kādas melnraibās tagad – tev vēl divi gadi kvota jāievēro,” dzīvesbiedres aizrautību piebremzē saimnieks. Ainas kundze gan lepojas, ka no kādreiz slauktajiem 3500 kg no vienas govs pašlaik vidējais izslaukums pakāpies līdz 6,3 tūkstošiem kg, bet esot arī atsevišķas govis, kuras dodot pat 7000 kg piena.
Cikls noslēdzas vienmēr
Sarunas gaitā aktīvākā runātāja ir šarmantā Ainas kundze. Tieši viņa uzsver, ka dažādās zināšanas, seminārus un pat vienkāršus braucienus līdz veikalam abi ar vīru veicot kopā un domu atšķirības viņu starpā esot retums. Tad nu ir skaidrs, ka vīrieša cilvēks ļauj visu izstāstīt sievas kundzei, pats tikai retu reizi iestarpinot savu sakāmo.
„Jaunībā nu gan es negribēju nekādu zemnieku saimniecību, jo es no mazām dienām redzēju, kas tas ir. Tādēļ – laidos lapās. Taču pienāk tas laiks, kad tā spirāle apgriežas un tu nonāc vietā, no kuras esi aizlaidies,” smej Ēriks. Tikmēr Aina jau spurdz, ka pie visa esot vainīga viņa, jo gribējusi turēt vistiņas. Taču soli pa solim un re – abi no pilsētniekiem kļuvuši par kārtīgiem vidusmēra lauku saimniekiem ar savu piena saimniecību.
Vai ikdienas saimniekošanā pietiek laika pasekot arī jaunās piena rūpnīcas darbībai, ko tās esamība saimniekiem devusi?
Aina Birzniece: „No rudens mums bija tāda nogaidoša sajūta – kā tagad būs? Ka tik kaut kas finansiāli nesabremzējas jaunās rūpnīcas attīstībā. Bet nu satraukuma nav nemaz, jo – viena nauda ienāk, otra arī ienāk un viss rit savu gaitu. Izdzirdot, ka jau pavasara pusē uzņēmums sāks tirgot arī sieru, sirds kļuvusi pavisam mierīga – viss būs labi.”
