Vērgales novada “Līdumnieku” saimnieki Anita un Gunvaldis Miltiņi ir starp tiem, kurus var dēvēt pa lauku dzīvības gara uzturētājiem. Saimnieki labi iztiek ar 40 slaucamo govju ganāmpulku, 80 hektāriem zemes un nelielu viesu namu kā papildu ieņēmumu avotu. Ja katrā novadā būtu vismaz pāris desmitu tādu saimniecību kā Vērgales novada “Līdumnieki”, Latvijas sabiedrībai un politiķiem nevajadzētu uztraukties par lauku apdzīvotības problēmām, bezdarbu un nabadzību.
“LĪDUMNIEKU” EKONOMISKAIS LĪDZSVARS
Raksts publicēts 2012.gada aprīļa „Piena Ziņās”
“Līdumnieku” ganāmpulkā ir ap 80 gotiņu, no kurām slaucamas ir 40. Saimnieki Anita un Gunvaldis Miltiņi ir kooperatīva “Dzēse” biedri un caur kooperatīvu tiek pārdots gan saražotais piens, gan iegādāts saimniekošanai nepieciešamais. “Līdumnieku” ferma savulaik izpirkta no kolhoza “Ļeņina ceļš”, Vērgales pievārte tā tika paglābta no daudzviet Latvijas laukiem raksturīgās ainavas ar padomju kolhozu fermu drupām.
Strādāt ar apdomu
“Līdumnieku” fermas apkaime ir akurāti uzturēta, pašā fermā vietas pietiktu vismaz divreiz lielākam ganāmpulkam. Saimniece Anita saka – vairāk gotiņu turēt gan negribētos, pašreizējais skaits esot pietiekams, lai divatā ar dzīvesbiedru Gunvaldi bez lielas pārstrādāšanās tiktu galā. Pateicoties sešu vietu ietilpīgajai slaukšanas zālei un mazizmēra traktortehnikai, ar kuru ātri un labi paveikt visus ap- un iekšfermas darbus, četrās stundās no rīta un tikpat – vakarā, visi fermas darbi ir izdarīti.
Anita un Gunvaldis neraujas būt lielāko, ražīgāko un modernāko pulkā. Ieguldījumi saimniecībā veikti ar apdomu un rēķināšanu, tā, lai laukos varētu dzīvot pārtikuši. Ar valsts un ES fondu atbalstu savulaik pirkts piena dzesētājs, izveidota skujiņas tipa slaukšanas zāle, iegādāta tehnika. Ferma uzturēta labā kārtībā, bet bez lielizmēra kapitāliem remontiem. Nopietnākie remontdarbi veikti pēc 2004. gada janvāra vētras, kas fermai aizpūta pusi jumta.
Anita stāsta, ka savulaik izmēģināts pelnīt, attīstot plaša profila saimniekošanu – bijušas ne tikai govis, bet arī nobarojamās cūkas, audzētas arī cukurbietes. Taču ar laiku mazāk izdevīgās nodarbes atmestas, paliekot pie piena lopkopības.
“Kādu brīdi mēģinājām turēt arī gaļas liellopus – Šarolē un Latvijas brūnās šķirnes krustojuma lopus. To nebija daudz, kopskaitā seši. Nebija nemaz slikti – krustojuma govīm bija daudz piena, tādēļ laidu tām klāt vēl vienu teļu. Viena no zīdītājgovīm izzīdīja pat trīs teļus,” stāsta Anita.
“Līdumnieku” ganāmpulkā pamatā ir Latvijas brūnās, kā arī ir dažas melnraibās un sarkanraibās šķirnes govis.
Kura Anitas vērtējumā ir labākā šķirne?
“Es esmu par brūnajām un sarkanraibajām. Man šķiet, ka brūnās ir pacietīgākas un izturīgākas, tās ir mazāk prasīgas. Jā, varbūt arī apēd mazāk barības un līdz ar to arī piena ir mazāk, taču ar vidējo izslaukumu tuvu 7000 kg no govs gadā varam nopelnīt pietiekami. Manā mazajā ganāmpulkā nevajag smalkus dzīvniekus, mani apmierina tās gotiņas, kas man ir,” saka Anita.
Vaicāta par saimniekošanas knifiem, Anita saka, ka ir centīga semināru apmeklētāja, tāpat arī uzklausa konsultāciju dienesta padomus. Saimniece pati kārto ģenētikas lietas un atzīst, ka tam ir liela nozīme – prātīgi veicot pāru atlasi, katra nākamā paaudze dzimst arvien ražīgāka. Tāpat tiek domāts par to, kā uzlabot govju ēdināšanu. Gotiņām tiek gan siens, gan skābsiens, gan kombinētā lopbarība. Šogad gan kombinēto lopbarību nomainīs ar labību, ko papildinās ar tā sauktajiem dzīvajiem mikroelementiem. Ar kombinēto lopbarību nepietiekot, govīm pietrūkst enerģijas.
