“JAUNSVARU” PRAKTISKUMA SOĻI

Raksts publicēts 2013.gada janvārī žurnālā “Piena ziņas”

Gulbenes novada Jaunannas pagasta “Jaunsvaru” saimniece Ņina Belmane kooperācijā redz garantiju stabilai saimniekošanai.

Ciemos pie Jaunannas pagasta “Jaunsvaru” saimnieces Ņinas Belmanes decembra pašā nogalē braucām dancodami – simti kilometru no ledus un sniega nenotīrītu ceļu automašīnu turēja savā varā. Toties pa radio kā laba anekdote, taču reālajiem apstākļiem pilnīgi neatbilstoša, ik pa brīdim izskanēja ziņa, ka visā Latvijā “ceļi tiek tīrīti un kaisīti”. Mēs diemžēl visas dienas garumā nesastapām nevienu tehniku, kas šādus darbus veiktu Alūksnes un Gulbenes šoseju posmos.

Bet lai nu kā – ļoti mājīgajos un siltajos (gan tiešā, gan attieksmes nozīmē), “Jaunsvaros” bijām. Parunājāmies, apskatījāmies, uzzinājām un secinājām – latvieša darba gēnu nespēj un nespēs iznīdēt ne regulas, ne draudi par kvotu pārpildes sodiem, ne sarežģīti laika apstākļi, ne piena iepirkuma cenas lēkāšana – faktiski nekas.

Belmaņu saimniecība dibināta 1999. gadā, pārņemot īpašumā prihvatizācijas rezultātā pamatīgi izdemolētas bijušā kolhoza kūtis. Ņina atceras, ka tikai ēkas sienas kaut cik atbildušas fermas nosaukumam: “Pārējo gādājām no jauna un viegli negāja. Taču savu gribējās, jo pieredze piena lopkopībā arī bija – līdz tam vairākas radu ģimenes kopīgi saimniekojām. “Jaunsvarus” izvēlējāmies arī zemes dēļ, tāpat gotiņu skaits pieauga. Tagad visapkārt fermai ir plaši tīrumi, ganības. Apstrādājam 140 hektārus gan pašiem piederošos, gan vēl nomā esošos, ir 80 slaucamas govis un vairāk nekā 60 ataudzējamās teles. Izslaukums – pāri sešiem tūkstošiem kilogramu no govs gadā.”

Vispirms ar personiski ņemtu kredītu bankā izremontēta ferma, iekārtotas vietas govju piesietai turēšanai, gadiem ritot, pamazām vien modernizējušies, lai ražotu pienu atbilstoši visām prasībām. Arī tehnika ir sava. Daudz vienību lietotas, bet pamazām tiek pirkta klāt arī jauna – traktori un barības sagatavošanai nepieciešamā. Tikai 2008. gadā pirmo reizi uzdrošinājušies rakstīt projektu Eiropas atbalsta saņemšanai, jo tad saimniecība jau ir bijusi pietiekami pelnoša noteiktās kredīta daļas atmaksāšanai bez lielām problēmām. Ņina pamato, ka gluži bez naudas no malas neiztikt, citādi attīstība notiktu lēnāk: „Vajadzēja sakārtot atlikušo fermas daļu, jo pieauga lopu skaits, piena daudzums. Igaunijā no pierobežas piensaimniekiem nopirkām grūsnas Holšteinas šķirnes govis un tagad varam atļauties šķirot izcilnieces, pamazām nomainot vēl no sava ganāmpulka saglabājušās Latvijas brūnās. Vēl esam saņēmuši projektu atbalstu jauna traktora iegādei un fermas jumta atjaunošanai.”

Līdztekus nodalījumiem, kas atvēlēti ganāmpulkam, tiek veikta fermas iekštelpu rekonstrukcija, tostarp izveidojot mājīgu un plašu dzīvokli jaunajiem saimniekiem – Ņinas dēlam Jurim ar sievu Līgu un bērniem. Viņi ir tie, kuri kopā ar dažiem algotiem strādniekiem par gotiņām rūpējas augu diennakti, jo Ņina pati dzīvo netālajā Jaunannas centrā. 

Apziņa, ka savs

Ņina pēc profesijas ir mūzikas skolotāja. Vēl nesen mācījusi bērniem akordeona spēli un tikai pirms dažiem gadiem darbu mūzikas skolā atstājusi – kļuvis par grūtu visu apvienot. Kaut arī varot paspēt daudz, tā pamatīgi darboties iespējams tikai vienā nozarē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nu esot arī drošība par nākotni, jo „Jaunsvari” kļuvuši par kooperatīva „Trikāta KS” biedru.

Ņina gan nenosoda arī iepriekšējo sadarbību ar „Valmieras pienu”: „Grēks teikt, ka bija slikti, tomēr mani uzmanīgu darīja Valmieras kombināta pārdošana cittautiešiem un pēdējā laikā izveidojusies vienaldzīgā attieksme – sak’, strādāt jau vari, bet, ja tevis nebūs, mēs iztiksim. Grūti tad noticēt stabilai nākotnei, piedevām, ja ar šo uzņēmumu tik īsā laikā notikušas tik dažādas pārmaiņas. Atklāti sakot, vēl gan tā īsti neesmu iepazinusi Trikātas kooperatīvu, taču noteikti zinu, ka savs ir savs – zemnieku veidots un zemniekiem piederošs, un tas rada drošības izjūtu, ir mudinājums rosīties tālāk. Patīkama ir arī uzmanība un darbinieku rūpes, jo saņemu visu informāciju par uzņēmuma darbību, man bieži piezvana un vienkārši apjautājas, kā sokas. Tas ir labs stimuls strādāt un lai arī pēc dabas esmu optimiste, šāda attieksme saimniekošanai dod papildus stingrāku pamatu.”

Apspriežot izslaukumu un tā pieauguma iespējas, Ņina priecājas, ka nu esot tikuši pāri vidējam līmenim. Tiesa, desmit un vairāk tūkstošnieču govju „Jaunsvaros” nebūs, jo fermas izmēri neļauj ierīkot nepiesieto turēšanu. Varbūt vien tad, ja tiks apstiprināts iesniegtais projekts jaunas fermas celtniecībai, bet tam vēl jāgaida nākamais plānošanas periods.

Tāpat kvotas nav tas vārds, ko Ņina labprāt gribētu dzirdēt: „Tad gan sabojājas garastāvoklis. Mums arī kvotu pietrūks diviem mēnešiem, tādēļ jau šobrīd plānojam, cik varam atļauties slaukt no govs. Brāķējam un pārdodam ne tik perspektīvās govis, laižam pirms laika ciet grūsnās, bet tāpat jau nāks atkal citas slaucamas un piena daudzums palielināsies. It kā neloģiski sanāk – mēs veidojam labu šķirnes ganāmpulku, plānojam izslaukuma kāpināšanu un līdz ar to saimniecības attīstību kopumā, bet mums pretī darbojas likumi, lai visu to nobremzētu. Mēs domājam ilgtermiņā par darbu, citi domā ilgtermiņā, kā mūs ierobežot, un 2015. gads, kad plānots piena kvotas Eiropā atcelt, vēl ir pārāk tālu. Esam gluži kā svaru kausos – no vienas puses, gribas priecāties, ka govis dod vairāk piena, no otras puses, nezinām, vai Eiropai pienu vispār vajadzēs.”

Ja pienu vajadzēs, ja Trikātas kooperatīvs pastāvēs, ja zemnieku īpašums – piena rūpnīca Jelgavā darbosies, tad arī „Jaunsvaros” dzīvos. Strādāt tur neviens nav mudināms, par laimīgās zemes meklēšanu Īrijā nedomā, toties plāno, kā pēc iespējas vieglāk izkulties cauri krīzes radītajām sekām un kāpt uz augšu.

Kvalitātes knifiņi

Pirms dažiem gadiem „Jaunsvari” bija Alūksnes novadā pirmā saimniecība, kas uzdrošinājās sākt svaigpiena tirdzniecību. Tagad gan tas pārtraukts, tomēr joprojām esot daudzi, kam gribas dzert tieši no Ņinas govīm slaukto un ēst no šī piena gatavoto biezpienu, sviestu, sieru. Viens no iemesliem tādai augstai kvalitātei ir visapkārt esošā tīrā daba, labā lopbarība („Jaunsvari” savulaik saņēmuši balvas par izcilu skābbarību), spēkbarība. Faktiski ganāmpulku var dēvēt par bioloģisko, kaut gan sertificēts tas nav un pagaidām to darīt neplānojot.

Vai vēl viens no iemesliem tādam augstvērtīgam pienam ir ķīmisko medicīnisko preparātu, cik vien iespējams, neizmantošana? Ņina piekrīt: „Es nekad neesmu bijusi un nebūšu piekritēja tam, ka līdzko govij kāda saslimšana vai fiziska kaite pagadās, tūlīt mājā tiek atvesta vesela kaudze medikamentu un sākas intensīva ārstēšana. Farmācijas piedāvājumu neizmantoju un šoreiz gan, piedodiet, slēpšu sveci zem pūra un pieredzē nedalīšos. Varu atklāt vien to, ka lopa, tāpat kā cilvēka, atveseļošanai brīnišķīgi noder dažādu dabas zālīšu uzlējumi, ziedes, tautas gadu simtos pārbaudīti līdzekļi. Sašpricējot antibiotikas, tesmeņa iekaisums pāriet dažu dienu laikā, bet vai kāds padomā, cik veselīgi tas ir govs organismam kopumā. Nu nav gan! Ar dabiskajiem līdzekļiem, protams, ārstēšana iet ilgāk – nedēļu, varbūt pat dienas desmit, bet toties ir garantija, ka atkārtota saslimšana nenotiks. Ir izārstēts process kā tāds, nevis ar antibiotikām apturēts uz laiku. Tā kā paši tiekam ar šādām lietām veiksmīgi galā, smejos, ka mūsu saimniecībā veterinārārsts nav visbiežāk gaidītais viesis. Govju slimības un ārstēšanas iespējas jau nav nekāds noslēpums.”   

Kaut gan Alūksnes pusē ziema sniegiem bagātāka nekā citviet un baltais klājiens daudz ko nosedz acīm, „Jaunsvaru” fermas apkārtnes sakoptību arī nevarējām nepamanīt. No kupenām cekulus izbāzuši, pavasari gaida košumkrūmi, vasarā dobēs ziedot puķes, bet tagad uz fermas telpu logu palodzēm acis priecē ziedošas istabas rozes un dažādi zaļie telpaugi – kā vērtē zinātāji alūksnieši, Ņinas lielā aizraušanās un vaļasprieks.