Mazsalacas novada Sēļu pagasta “Ataugu” saimnieces Larisas Gerasimovas saimniecībā ir 86 ‘Latvijas brūnās’, holšteinietes, ar ‘Angus’ un citu izcilnieku piejaukumu. Taču gotiņas nav vienīgās, kas gādā par saimniecības stabilitāti, apsaimniekošanā ir arī 500 ha zemes. Larisa saka: “Mums ir piena lopkopība, graudkopība, zālāju sēklu audzēšana, ganības, savs mežs. Tā ir stabilitātes formula: kaut kur vienmēr var gadīties krīzes brīži, bet visās jomās reizē nekad. Veiksmīgākā tad arī grūtā brīdī “izvelk” citas, un pēc kāda laika atkal viss ir kārtībā. Mēs pat piena krīzi un zemo cenu neizjutām kā sāpi.”
“ATAUGU” STABILITĀTES FORMULA
Raksts publicēts 2012.gada oktobra „Piena Ziņās”
Dienā, kad dabā ar aukstiem vējiem, lietiem, krusu un dubļiem sevi pieteica rudens nemīlīgums, tiekoties ar Mazsalacas novada Sēļu pagasta „Ataugu” saimnieci Larisu Gerasimovu, sajūta bija kā gaišā un saulainā dienā. Tik optimistiska, tik dzīvesgudra, darbīga, atraktīva – bieži šāds cilvēks laukos netrāpās.
Larisa nosmej, ka tā izpaužoties viņas poļu un baltkrievu asiņu sajaukums ar Latvijā dzīvojot iegūto latviskumu. Taču, ja nopietnāk, – šī saruna būs par pamatīgumu, par pareizo izvēli, kad, vienalga kādai krīzei valstī nākot, saimniecība tomēr noturas un vēl pat uz augšu pakāpjas. Mazsalacas novada Sēļu pagasta „Ataugas” ir ne vien govju ferma, bet reizē arī saimniecības tehnikas novietne, graudu glabātava, noliktava un tāds kā komandtiltiņš, no kura tiek koordinēti visi ikdienas darbi. Ja paveicamais beidzies pavisam vēlā vakara stundā vai kādai gotiņai naktī gaidāmas radības, var nakti pārlaist ērtā un siltā istabiņā, uz mājām nebraucot. Larisa nosmej, ka viņas mammīte mājās, kas atrodas Mazsalacā, gan tādās reizēs satraucoties un piezvanot nobažījusies, vai esot viss labi, vai kādas problēmas. Bet tāds jau ir īstas saimnieces mūžvecais uzdevums: visur būt klāt, par visu būt lietas kursā.
Vienkārši ferma. Nevis pils
Jau pa gabalu pamanāms, ka braucam uz „Ataugu” fermu – cits pie cita nokrauti barības ruļļu simti, kas atgādina gluži vai sirreālu kosmosa ainavu uz zemes. Turpat blakus govju mītne no ārpuses izskatās kā pārsvarā jau gandrīz visur uzcelto moderno un vieglo konstrukciju būve. Taču iekšpusē, izrādās, ir krietna stabilitāte ar biezām sienām, pamatīgām sijām, kam jānotur sausā siena glabātava kūtsaugšā, dzirdināšanas vadu, ventilatoriem. Barības izdalītāja robota gan nav, tāpat miksera, guļvietu paklājiņu un… nav arī govju mītnēm tik raksturīgās smakas. Toties ir laba vēdināšana, gaišums, plašums, mīkstām zāģskaidām nobērta grīda, ir gotiņu piesietā turēšana un garšīgas skābbarības nešļava silē.
Pavisam te mitinās 86 (tik vietas ir fermā) ‘Latvijas brūnās’, holšteinietes, ar ‘Angus’ un citu izcilnieku piejaukumu – īsts krāsu raibums. „Mēs paplašināšanos neplānojam,” paskaidro Larisa un turpina: „jārēķinās ar darbaspēka problēmu. Mums gan strādā trīs slaucējas, par kurām varu teikt tikai vislabāko, taču viegli viņām nav. Fermā ir diezgan daudz roku darba. Tādēļ katrai mēnesī bez ierunām pienākas desmit brīvdienas. Par modernismu un fermu kā pili es te runāt nevaru. Faktiski nekad uz tādu variantu arī neesmu mērķējusi. Taču šis ir manis izvēlētais ceļš, ko atzīstu par pareizu un iegūtais galarezultāts mani apmierina. Ko tad vairāk vajag?”
Stabilitātes formula
Kas ir pamats tam, ka jūs sarunu nesākat ar tik daudzviet ierasto žēlošanos? Saimniekošanas dažādība. Mums ir piena lopkopība, graudkopība, zālāju sēklu audzēšana, ganības, savs mežs. Tā ir tāda kā stabilitātes formula: kaut kur vienmēr var gadīties krīzes brīži, bet visās jomās reizē nekad. Veiksmīgākā tad arī grūtā brīdī „izvelk” citas, un pēc kāda laika atkal viss ir kārtībā. Apstrādājam vairāk nekā 500 ha zemes. Bija arī cūkkopība, bet šo nozari vasarā likvidējām. Mēs pat piena krīzi un zemo cenu neizjutām kā sāpi. Tur zaudētāji bija lielo, moderno fermu īpašnieki, kam apjomīgie kredīti.
Jums arī ir kredīti?
Ir gan. Kūts renovācijai vajadzēja, tehniku pirkām. Taču mūsu princips: kredīta maksājumam mēnesī jābūt tik lielam, lai to var nosegt ar platībmaksājumu naudu. Visi kredīti beidzas nākamgad, tostarp zemes iegādei ņemtais ar izdevīgiem Zemkopības ministrijas atbalstītiem subsidētajiem procentiem. Protams, ir bijusi iespēja paņemt arī ļoti lielus kredītus modernizācijai. Taču es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas ir liels risks gan finansiālajā, gan morālajā ziņā. Uznāk, piemēram, krīze nozarē, bet tieši tur zemniekam milzīgi ieguldījumi. Un tad nu jāvelk, jācīnās, jānervozē, jālūdzas termiņa pagarinājumi, jo nauda ir bankā laikus jāieskaita, neraugoties uz to, ka par gaļu, pienu vai graudiem maksā ļoti maz un novilcināti.
Kā radās „Ataugas”?
Juridiski 1992. gadā, bet faktiski jau agrāk, par kolhoza pajām. Šajā vietā bija ar leikozi slimo govju ferma. Mana mamma tolaik strādāja par mākslīgās apsēklošanas tehniķi, un priekšsēdētājs Jānis Brengulis – patlaban Ziemeļvidzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vadītājs, viņu pierunāja šo fermu paņemt. Ļoti žēl, ka slimās govis vajadzēja likvidēt, bet saimniekot gribējām un pamazām sākām ar ganāmpulka atjaunošanu. Ir gājis visādi, naudas tāpat aptrūcies, pavasarī nevarējām zemīti apsēt, savu mežu zāģējām, lai pie ieguldāmiem līdzekļiem tiktu, bet noturējušies esam. Negribu lielīties, bet pēdējo piena krīzi tiešām neizjutu. Visa nauda, ko saņēmu, bija mana, jo kredītu slogs nespieda.
Zāles pret galvassāpēm Ko zemniekam nozīmē būt kooperatīva biedram?
Esmu gan kooperatīvā „Trikāta KS”, gan Vidzemes agroekonomiskajā kooperatīvajā sabiedrībā. Dalība tajos man palīdz strādāt, galva nesāp, nav stresa par pārdošanas lietām, ir liels laika ietaupījums. Ar Trikātas kooperatīvu draudzējos jau sen. Mans princips – ja ir labs piedāvājums tepat, nemēdzu pārliecināties, vai citur nav labāks. Reizēm jau par kādu jautājumu pastrīdos gan, jo katram cilvēkam ir savas vēlmes, viedoklis un intereses, taču kopumā par Trikātas kooperatīvu saku tikai labu. Galvenais – vienmēr noteiktā datumā ir samaksa par pienu. Zemnieka dzīvē tas ir milzīgs ieguvums un garants stabilitātei.
Otrs garants „Ataugu” ekonomikas stabilitātei ir Vidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība, uz kurieni vedam realizācijai visus graudus un tagad arī zālāju sēklu. Agrāk pati nodarbojos ar tirdzniecību, bet tas prasīja pārāk daudz enerģijas. Kaut arī jums ir labi strādnieki, pati tik un tā katru dienu esat fermā. Tā tam jābūt, jo govs jau nenozīmē tikai paēdināšanu un izslaukšanu. Ir simtiem lielāku un sīkāku darbu, dokumentu kārtošana, uzraudzība, sēklošana, teļu šķirošana un tā tālāk. Liels palīgs ir arī dēls. Kalvis ir beidzis Jāņmuižas tehnikumu lauku īpašumu apsaimniekošanas specialitātē, nu jau trīs gadus pats brauc uz kombaina. Man maiņa aug – varu neuztraukties. Savu laika daļu prasa arī sabiedriskais darbs – esmu novada deputāte.
Darba skola
Larisas ceļš līdz šodienas saimniekošanas gudrībai arī bijis visai interesants. 1983. gadā pabeigts Laidzes sovhoztehnikums un iegūta skaitļotāja specialitāte ar mērķi strādāt kantorī. Mamma gan gribējusi redzēt meitu kā agronomi, jo mājās visu laiku bijušas govis un cūkas. Taču jaunāko ģimenes atvasi lauku darbi galīgi nav vilinājuši, un prāts nesies jo tālāk no tādiem. Diemžēl skaitļotājos lieka darbavieta nav gaidījusi, un Larisai bijis jāatgriežas dzimtajā pusē – Mazsalacas kolhoza kantorī. „Laikam kādu pusgadu darīju visādus darbiņus, līdz vienā dienā pie manis pienāca priekšsēdētājs Ēriks Plucis un uzaicināja: „Skuķi, izlaižam!” Es moderni tiem laikiem saģērbusies, krimplēna kleita, platformenes uz milzu papēžiem – nu, braucam arī. Viņš mani aizveda uz kūti, kur blakus šķūnis, tajā talcinieki no Rīgas, un tiem, rādot uz mani, pateica – šī ir jūsu jaunā priekšniece. Pagriezās un aizbrauca. Bija pats spraigākais lopbarības sagatavošanas laiks, bet es no lauksaimniecības nejēdzu absolūti neko. Taču iecirkņa priekšnieces amats man bija „uzlikts”, apzinājos, ka jāsāk mācīties, un tā mani iesēdināja laukos.
Strādājām toreiz ārkārtīgi smagi, pat nežēlīgi, visas sestdienas un svētdienas, uzslavas vietā bieži saņēmu pārmetumus, taču no Ērika iemācījos, ka nav tāda jēdziena „nevaru”. Izdarīt var visu, un paldies priekšsēdētājam par to, ka viņš strādāt patiešām iemācīja. Tādā darba ritmā faktiski par savu piemājas saimniecību nebija pat jēgas domāt.” Jēga radās, kad juka kolhozu iekārta. Jēga ir arī tagad. Ar Larisas prātu veidotajā saimniecībā varbūt kāds cits saskata nepareizības, taču viņai ir svarīgs labs rezultāts, un tad ir pilnīgi vienalga, ko domā vai runā citi. Arī dēlam viņa allaž mācījusi, ka tas, kas nopirkts, kas tiek darīts, ir vislabākais viņu saimniecībai un tā ir viņu dzīve. Tūlīt jau arī jāsāk tās savas dzīves atkal jaunie darbi – meliorācija. Ja grib uzturēt iekoptus un auglīgus tīrumus, tad tie jālabo, jo vecās drenas praktiski ir sabrukušas.
Nākamgad meliorācijai sola valsts atbalstu – jādomā, kā izmantot. Nopirkts arī grāvju appļaujamais, jo nav jau vairs organizācijas, kas ar tādu kopšanu nodarbotos. Atvadoties Larisa uzsver: „Kā jau optimiste, varu teikt, ka dzīvoju ļoti labi. Varu pat vēl citiem palīdzēt. Es protu izplānot laiku atpūtai, tūrisma braucieniem. Drīzumā tā būs Gruzija, ziemā uz pavisam siltiem dienvidiem. Viss ir izdarāms, ja par dzīves moto pieņem – man iet tik labi, cik to vēlos. Šādai atziņai pakārtoti dzīvoju un strādāju, tā esmu mācījusi savu dēlu, kurš dienās noteikti būs labs saimnieks.”
