1991.gadā dibinājis Broņislavs Kroičs, taču vērienīga saimniekošana sākta tikai 2007.gadā. Tad „Akmentiņos” atgriezās viens no trīs Broņislava dēliem – Staņislavs. Lai ieguldītu saimniecībā, pirms 2007.gada Staņislavs ar sievu Vinetu devās peļņā uz Zviedriju, kur, strādājot dārzniecībā sapelnīja naudu jaunai fermai. Tādējādi kopš 2007.gada ganāmpulks paplašināts no 12 uz 110 govīm (govis ievestas no Vācijas), uzcelta jauna ferma. Apsaimnieko ap 190 ha zemes. Veiksmīgas saimniekošanas pamatā ir uzņēmība, darbaprieks un ģimene – Staņislavu un Vinetu atbalsta vecāki, brālis Jānis un padomu nelieldz brālis Pēteris, pēc profesijas veterinārārsts.
KĀ SAIMNIEKOT BEZ LIELIEM KREDĪTIEM UN AR APDOMU
Raksts publicēts 2010.gada rudenī žurnālā „Piena ziņas” Ar z/s “Akmentiņi” saimnieku Staņislavu Kroiču sarunājas Uldis Krievārs un Arita Smalkā Saimniekojot ar optimismu, apdomu un pašu darbaspēku, var panākt daudz. “Akmentiņu” saimnieks saka: “Es paplašinos tā lēnām, bez steigas, plānojot un analizējot.” Tā ir veiksmes atslēga saimniecības attīstībai, lai neieslīgtu lielos parādos.
Kāds ir jūsu saimniecības sākums?
Sākums ir ar pašu ieguldījumiem. Bija iekrāta nauda un palīdzēja arī tas, ka vairākas sezonas ar sievu strādājām Zviedrijā, lielā krāšņumaugu siltumnīcā. Nopelnīto naudu ieguldījām saimniecības attīstībā – kūts būvniecības pamatā ir Zviedrijā un Anglijā sapelnītā nauda, tas bija kā starta lēciens. Tad mums bija 12 govis.
Kā noritēja kūts būvniecība?
Kūti būvējām paši, projektu zīmēju vairākas nedēļas, līdz tam apskatot dažas progresīvas saimniecības, un ņēmu vērā arī jaunākos norādījumus izmēriem kūts izkārtojumam. Aukstā tipa ferma, vienīgā tāda šajā apkārtnē. Viena puse visu laiku ir vaļā, aizkari ir tikai kūts galos. Palaimējās uzbūvēt tā, ka valdošie vēji neizraisa caurvēju, arī temperatūras starpība nav liela, tāpēc lopi pat ziemas salā jūtas labi. Svarīgākais, ka kūti uzbūvējām par saviem līdzekļiem, bet stāvvietas un piena māju ar bankas finansiālo palīdzību. Un kūts ar visām iekārtām izmaksāja 45 tūkstošus latu, tas ir bez valsts standarta atbalsta – subsīdijām. Būvējām kūti 60 govīm pašu spēkiem (bez celtniecības firmas), kopā tā izmaksāja 60 tūkstošus latu, kas ietver arī 15 tūkstošus subsīdijas. Pārējā (45 tūkstoši) ir pašu nauda un bankas līdzekļi. Teļu kūts arī pašu būvēta – krīzes laikā uzbūvējām.
Vai kopumā esat apmierināts ar savu kūti?
Varētu teikt, ka jā, bet galvenā problēma kūtī ir vietas trūkums. Sāku jau būvēt – vēl vienu sekciju fermai klāt, bet uznāca sals un nepaguvu. Brīvāks laiks parasti parādās tikai vēlā rudenī, tad var atlicināt laiku būvniecībai, bet šogad ziema uznāca necerēti ātri. Paplašināties jau ir kur. Vecajā kūtī mums bija piesietā turēšana, kad uzbūvējām jauno kūti – pārgājām uz nepiesieto.
Kā būvējāt piena māju?
Piena māju arī būvējām paši, neizmantojot celtniecības firmu pakalpojumus, palīdzēja tikai viens profesionāls celtnieks. Protams, visa ģimene arī piedalījās.
Kā palielinājāt govju skaitu?
Sākumā, 2006. gadā, vecajā kūtī mums bija 12 govis. Ar 12 govīm jau liela noņemšanās, daudz roku darba. Mums bija izvēle – vai nu paplašināties, vai mest mieru. Bet 2007. gadā uzcēlām jaunu kūti un palielinājām govju skaitu – piepirkām vēl 12 grūsnas telītes no Vācijas, un 2008. gadā vēl 25. Šobrīd mums ir 75 slaucamas govis un 80 teles. 2007. gadā mums bija brūnās un sarkanraibās. Šobrīd pārsvarā ir Holšteinas melnraibās, ir arī dažas sarkanraibās, bet atšķirību piena daudzumā neredzu. Ir ganāmpulkā gan krustojumi, gan tīršķirnes lopi.
Cik liela ir jūsu saimniecība?
Zemes platība kopā ir 190 ha, graudaugi 70 ha un 35 ha kukurūzas. Pirms četriem gadiem kopējā zemes platība bija tikai 54 ha. Pēdējos gados jau daudzi atsakās no saimniekošanas, būtībā daudzi pie mums govis netur, līdz ar to ir iespējas zemes nomāt vai pirkt. Tādu saimniecību, kurās būtu dažas govis, pie mums vairs nav. Man zemi piedāvā, nav tā, ka pašam jāmeklē. Tuvumā mums ir tikai a/s “Viļānu SIS” un vēl viens saimnieks ar 45 govīm.
Cik darbinieku ir jūsu saimniecībā?
Saimniecībā ir divi algoti darbinieki – viens strādā fermā, bet otrs vairāk kā traktorists mehāniķis. Govis slaucu pats, sieva arī darbos palīdz. Vasarā ar lauku darbiem tiekam galā divatā, nu, ja nebūtu ruļļi, bet tranšeju sistēma, tad gan nevarētu. Lai gan arī barībai ruļļos ir savi mīnusi, jo plēves un tīklu izmaksas ir lielas, apmēram Ls 2,5 uz rulli.
Kāds ir vidējais izslaukums no jūsu saimniecības govīm?
2007. gadā, kad pārgājām no piesietās turēšanas uz nepiesieto, bija 6700, tagad ir 8500. Protams, vasarā karstuma dēļ izslaukums samazinājās. Pirms tam bija pāri par 8700. Slaucu govis divas reizes dienā, ja slauktu trīs reizes, izslaukums būtu lielāks. Govīm kūtī ir diezgan liels blīvums. Šovasar karstumā nebija vēja, tāpēc aktuāls ir jautājums par piespiedu ventilācijas ierīkošanu. Bet, lai liktu ventilatorus, trūkst elektrībai jaudas, un tā ir liela problēma. Šobrīd jauda ir 25 KW un iekārtas “nevelk”. Ja slaukšanas laikā mājās ieslēdz kaut vai cepeškrāsni, tad mana elektronika slēdzas nost. Interesējāmies Latvenergo, lai pieslēdz mums lielāku jaudu, bet tas ir ļoti dārgi, jo tad jāmaina visa līnija. Ja energoapgādes uzlabošanai būtu pieejams ES atbalsts, es to noteikti izmantotu.
Kāds ir govju slaukšanas process jūsu saimniecībā?
Mums ir skujiņas tipa slaukšanas zāle 2×4 ar Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīcas iekārtām, ar kurām esmu apmierināts. Ņēmu lētāko no firmu izvēles, ja būtu ņēmis citu Latvijā populāru firmu ražojumu, tad tas ar manis izvēlēto aprīkojumu būtu izmaksājis gandrīz divtik. Mums ir ar automātisko noņemšanu un elektroniskajiem piena mērītājiem.
No kurienes ņemat ģenētiku?
Ģenētiku ņemam no “Trikātas” un Vidzemes veterinārā servisa. Govis sēkloju pats, teles nepērkam un arī nepārdodam. Paliek pāri, nezinu ko darīt ar brāķētām govīm, kombinātam dot žēl. Tās nosēklotas ar labiem buļļiem, būs jāliek sludinājums, varbūt kādam, kam fermā vieta atļauj, vēl var noderēt.
Kā jūsu saimniecībā notiek barības devas sastādīšana?
Barības devas taisu pats “uz aci”, balstoties uz visiem iegūtajiem barības un piena analīžu rādītājiem. Analīzes taisu skābsienam un kukurūzai. Fermā ir trīs govju grupas. Vienā grupā ir cietstāvošās kopā ar mazražīgākām un cietlaižamajām, nevar pārbarot, tāpēc piebremzēju ar tiem labumiem. Vajadzētu cietstāvošās likt atsevišķi, diemžēl pagaidām nav vietas. Barība tiek izdalīta ar mikseri. Šobrīd dodu rapsi, soju, zāli, kukurūzu, minerālpiedevas. Zāles skābbarībai proteīns ir 17-18% robežās.
Vai izmantojat arī speciālistu konsultācijas?
Ar barības devu speciālistu neesmu konsultējies, bet esmu par to domājis. Ja barības devas sastādīšanai pieietu zinātniskāk, tad jau būtu citi rezultāti.
Kā pie jums notiek barības sagatavošana?
Graudus un kukurūzu audzējam paši. Barību ziemai pļaujam un tinam ruļļos, pamatā ir maisījums ar tauriņziežiem. Ik pēc četriem gadiem zālāji tiek pārsēti. Sienu izmantoju ļoti nedaudz, tikai mazajiem teliņiem.
Ko izmantojat govju guļvietām?
Govju guļvietas ir pildītas ar salmiem. Divas reizes dienā (dzenot uz slaukšanu) tās tiek tīrītas. Salmus reizi piecās dienās jāpapildina, tas ir būtiski, lai guļvietā salmi ir sausi un pietiekošā daudzumā. No sākuma kaisījām ar smiltīm. Grūti palika – ņem un svaidi ar rokām, grūti mehanizēt izdalīšanu un arī daudz smilšu vajag. Ganāmpulks ir diezgan jauns, mastīti ir reti, neskatoties uz to, ka guļvietās ir salmu pakaiši. Piens tiek veiksmīgi nodots un ražojam ekstra klases pienu.
Vai jūtaties saistīts ar kooperatīvu?
Ja es nebūtu kooperatīvā, tad es daudz ko nezinātu un būtu grūtāk. Svarīgi, ka te iegūta nepieciešamā informācija un saņemta palīdzība.
Kā pārdzīvojāt pagājušo gadu?
Pateicoties papildu atbalstam, diezgan labi. 2009. gadā valsts un Eiropas atbalsts piena nozarē – pavasarī/vasarā izmaksātā nauda palīdzēja pārdzīvot krīzi. Ja cenas turēsies kā līdz šim, tad varēsim attīstīties. Šogad, ja subsīdijas būs lielākas, noteikti celsim jaunu jaunlopu novietni.
Vai esat izmantojuši struktūrfondus saimniecības attīstībai?
Jā, esam izmantojuši, mums fermai bija, tehnikai arī, bet būvniecībā neesmu izmantojis. Savu iespēju robežās izmantoju visus atbalstus, ko piedāvā ES un valsts.
Ko sagaidāt no kooperatīva?
Neesmu piekasīgs, man viss liekas labi. Kooperatīvā jūtos kā savējais, man grūti teikt, kas pietrūkst. Man nav ideju, ko ieteikt, jo ir labs viss, ko kooperatīvs piedāvā. Un rūpnīca manā izpratnē ir diezgan cerīga – ir jābūvē, jo savs ir savs. Vajag zemniekiem savu pārstrādi. Būtībā man vienalga, kurā vietā būs rūpnīca, galvenais, lai visiem ir izdevīgi. Kas attiecas uz naudas krāšanu rūpnīcai – protams, ka dosim, ja jau savu rūpnīcu būvēsim.
Kādi plāni saimniecības attīstībai?
Jābūvē jaunlopu novietne un jāpaplašina govju ferma. Vajadzētu taisīt plānošanu, kā nākotnē attīstīties, lai izvairītos no kļūdām. Vajag plānot, lai visa fermas saimniecība būtu loģiski izvietota, ar iespēju paplašināt un ērti saimniekot. Grūti jau pašam visu tā saplānot. Ar minimāliem kredītiem esmu ticis uz priekšu un attīstījies. Kūts kredīti jau nosegti divu līdz trīs gadu laikā, šobrīd mūsu vienīgie kredīti ir par tehniku. Katru gadu jau kaut ko piepērkam, būtībā investējam tehnikā. Vienīgais, ko ņemu uz pakalpojumu, ir kukurūzas smalcinātājs, jo pie maniem apjomiem tā ir izdevīgāk.
Vai ieceru realizēšanai ņemsiet arī kredītu?
Bez kredīta neiztiksim, mums līdz šim ir bijusi laba sadarbība ar bankām, problēmu nav bijis. Nav bailes ņemt kredītu. Tā ir iespēja paaugstināt savu konkurētspēju, turklāt kredīts liek ātrāk kustēties… Var jau ņemt vairāk, bet negribas, ka 50% no piena naudas aiziet kredītos. Negribas dzīvot uz sausiņiem vien, arī par savām vajadzībām, kaut pieticīgi, bet jādomā, lai ģimenei ir stimuls strādāt. Šobrīd 15% no piena naudas maksājam kredītos, manuprāt, tas ir normāli. Dažreiz brīnos par tām summām, kādas saimnieki gatavi maksāt par fermu būvniecību. Būvējot jāseko līdzi izmaksām, pašam jāpazīst “drēbe” un iespējami daudz jāizdara pašam.
